Visam, kas bija saistīts ar latviskās kultūrvides saglabāšanu, līdzekļi bija jāatrod pašiem bēgļiem. Nonākot mītnes zemēs, latvieši organizējās biedrībās un kristīgajās draudzēs. Draudzes uzcēla savas baznīcas. Kultūras biedrībās veidojās kori, tautas deju grupas un teātri. Nedēļas nogalēs latviešu ģimeņu bērniem mācīja dzimto valodu, Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, latviskās tradīcijas un svētku svinēšanu. Austrālijā tika organizētas kultūras dienas. Latvieši izveidoja savus preses izdevumus, publiskās bibliotēkas un izdeva grāmatas latviešu valodā.

1947. gada 3. oktobrī iniciatoru grupa Sidnejā nodibināja Austrālijas Latviešu labdarības biedrību (ALLB). Biedru skaits, latviešu ieceļotāju skaitam pieaugot, strauji palielinājās. Attīstījās arī sabiedriski kulturālās aktivitātes. Darbojās literārā sekcija, teātris, sporta kopa, tūristu kopa, koris.

1949. gadā sāka veidoties evaņģēliski luteriskās latviešu draudzes. Mazākos centros draudzes ir vienīgās tautiešu pulcinātājas un kultūras dzīves veicinātājas. Bijušo karavīru un viņu ģimeņu aprūpi veicināja “Daugavas vanagu” nodaļas, bet jaunatnes audzināšanā svarīga loma piederēja skautu, gaidu un mazpulku organizācijām. Lielākos centros pie biedrībām darbojās teātri, kori un svētdienas skolas bērniem. Emīls Dēliņš no 1949. gada jūlija izdeva laikrakstu “Austrālijas Latvietis”, iznāca žurnāls “Latvju Zeltene”.

Sākoties latviešu izceļošanai uz Austrāliju, Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš, kura pārziņā bija arī Latvijas konsulārā pārstāvniecība Austrālijā, 1952. gada aprīlī par Latvijas vecākā konsula Sidnejā Normena Makleoda (McLeod) sekretāru ar sēdekli Melburnā iecēla bijušo Latvijas sūtniecības Londonā pirmo sekretāru Oļģertu Rozīti, kurš izvērsa aktīvu darbību tautiešu atbalstam. 1958. gada maijā viņš tika iecelts par Latvijas goda konsulāta Melburnā sekretāru.

Latviešu kopskaits Austrālijā 1952. gadā bija ap 22 000. Vairums latviešu tad jau dzīvoja atsevišķās mājās. Lielākās latviešu kolonijas bija Sidnejā, Melburnā, Adelaidē, Brisbenā, Ņūkāslā un Pertā. Sabiedriskā dzīve veidojās ap latviešu biedrībām un draudzēm. Tika dibinātas baznīcu draudzes, tautas deju kopas, kori, rokdarbnieku kopas. Vecākā biedrība bija 1947. gadā Sidnejā dibinātā Austrālijas Latviešu labdarības biedrība. Kopš 1951. gada latviešu kopienas visā Austrālijā pulcējas uz ikgadējām kultūras dienām.

Ņemot par pamatu vēsturnieka Edgara Dunsdorfa veikto Austrālijas latviešu situācijas apzināšanu, tika vispārināts, ka 20. gadsimta 60. gados dažādās trimdas organizācijās (deju kopās, koros u.c.) varēja būt iesaistīti ap 12–20% latviešu. Trimdā kultūras organizācijas un darbības bija populārākas par politiskajām un ar to palīdzību bija iespējams piesaistīt lielāku latviešu skaitu politiskiem pasākumiem. Vietēja līmeņa latviešu biedrības nodarbojās gan ar pašpalīdzības jautājumiem, gan latviskās kultūras kopšanu un veidoja stabilu pamatu trimdas organizatoriskajai struktūrai.