Pirmajos trimdas gados latviešu bēgļi vēl ticēja, ka drīz atgriezīsies Latvijā. Viņos valdīja pārliecība, ka Rietumu demokrātijas panāks padomju okupācijas režīma beigšanos Latvijā visdrīzākajā laikā un ka dzīve svešumā nebūs ilgstoša. Tomēr izredzes uz šo cerību piepildījumu attālinājās un izzuda. Radās jautājums par tālāku emigrāciju. Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas pārvalde (United Nations Relief and Rehabilitation Administration; UNRRA) nevarēja šajā ziņā palīdzēt, jo tās darbības galvenie uzdevumi bija aprūpe un repatriācija, nevis emigrācijas iespējas radīšana.

1947. gada jūlijā Starptautiskā bēgļu organizācija (IRO) pārņēma nometņu aprūpi no UNRRA, kas beidza savu darbību. Tās darbības mērķis bija nevis repatriācijas veicināšana, bet gan pārvietoto personu (DP) izvietošana uz pastāvīgu dzīvi ārpus Vācijas, galvenokārt paredzot pārvietoto personu apmešanos sabiedroto zemēs. Bet, tā kā sabiedroto iespējas uzņemt lielāku skaitu bēgļu bija ierobežotas, IRO drīz vien sāka sarunas arī ar Kanādu, Austrāliju un Dienvidamerikas valstīm. Izņemot latviešus Zviedrijā, pārējās trimdas kopienas veidojās galvenokārt no Vācijas DP nometnēs koncentrētajiem latviešiem, tiem tālāk pārceļoties uz dažādām pasaules valstīm. IRO mēģinājumi atrast bēgļiem jaunas pastāvīgas dzīvesvietas bija saistīti ar aktuālo darbaspēka jautājumu pēckara Eiropā, kas bija izpostīta gan materiāli, gan cilvēkresursu ziņā. Daudzviet ļoti trūka darbaroku, savukārt DP nometnēs cilvēkiem nebija darba iespēju. Tādējādi pirmie izceļošanas projekti bija tieši specifiska darbaspēka vervēšanas akcijas.

“Bēgļu nometņu” laikmetam sekoja “izceļošanas akcijas”. Kad noskaidrojās, ka atgriešanās Latvijā tuvākajā laikā nebūs iespējama un nebija perspektīvas ilgākai palikšanai kara izpostītajā un bēgļiem pārpildītajā Rietumvācijā, 1946.–1947. gadā sākās latviešu pārcelšanās uz citām valstīm. Bēgļu organizācijas (sevišķi 40. gadu otrajā pusē un 50. gadu pirmajā pusē) aktīvi apmeklēja Latvijas Republikas sūtnis Lielbritānijā, ārlietu dienesta vadītājs un ārkārtējo pilnvaru nesējs Kārlis Zariņš – viņš devās vairākās vizītēs pie tautiešiem Rietumvalstu okupācijas zonās Rietumvācijā un citās Rietumeiropas valstīs, arī ASV un Kanādā. Trimdas presē bija visai plaša informācija par šiem K. Zariņa braucieniem. 1947. gada 22. jūlijā Šveicē Austrālijas imigrācijas ministrs Arturs Augusts Kolvels (Calwell) Austrālijas valdības vārdā parakstīja vienošanos ar Starptautiskās bēgļu organizācijas sagatavošanas komisiju (The Preparatory Commission of International Refugee Organization) par pārvietoto personu uzņemšanu (ap 5000 baltiešu bēgļu uzņemšanu). Tas ievadīja latviešu masveidīgu izceļošanu no Rietumeiropas uz Austrāliju. Nākamajā gadā šo kvotu palielināja līdz 200 000, ieskaitot tajā arī poļu, ukraiņu un citus bēgļus no zemēm aiz “dzelzs priekškara”.

Pirmais baltiešu transports sasniedza Austrāliju 1947. gada 28. novembrī ar 843 pārvietotajām personām, to skaitā 243 latviešiem. Līdz 1950. gadam gandrīz 200 000 cilvēku bija ieradušies Austrālijā, pamatojoties uz līgumiem ar IRO un citiem līgumiem, kas noslēgti tieši ar Apvienoto Karalisti un Eiropas valstīm. Ieceļotājus Austrālijas prese vērtēja pozitīvi, jo viņi pārsvarā bija jauni, neprecējušies un atbilda “baltās Austrālijas” idejai.

Latvijas Republikas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Lielbritānijā (1933–1963) Kārlis Zariņš savā darba kabinetā. 1938. gads. LNA