Otrā pasaules kara nogalē un beigās daudzi tūkstoši cilvēku, kas kara apstākļos bija pārvietoti no savas dzimtenes, dzīvoja pārvietoto personu (Displaced Persons; DP) nometnēs visā Eiropā. Īpaši sarežģītā situācijā nonāca okupēto teritoriju iedzīvotāji, kuru valstis bija zaudējušas neatkarību. Drīz pēc kara beigām sākās aukstais karš, kas turpmākajos gadu desmitos noteica starptautisko situāciju. Kopumā Vācijā kara beigās bija nokļuvuši apmēram 171 000 Latvijas iedzīvotāju.

Latviešu kopskaits Vācijas reiha teritorijā 1945. gada sākumā sasniedza 173 000 cilvēku. 1945. gada vasarā pēc Vācijas kapitulācijas vairs nebija svarīgi, kādā veidā un kurš ir nonācis Vācijā, visi savā pašizpratnē jutās kā bēgļi no komunisma. Jau kara gaitā Vācijā un dažās tai blakus esošajās valstīs (Beļģija, Itālija) nonāca arī liels skaits citu Centrāleiropas un Austrumeiropas zemju bēgļu. Jautājums par latviešu skaitu trimdā pēc Otrā pasaules kara ir saistīts ar jautājumu par to, cik cilvēku Otrā pasaules kara laikā aizbēga no Latvijas uz Vāciju. Kopā latviešu trimdinieku, kuri pēc Otrā pasaules kara apmetās jaunajās mītnes zemēs, bija vismaz 130 000. 

Vācijā sabiedroto okupētajās teritorijās 1946. gadā bija reģistrēti ap 120 000 bēgļu no Latvijas. Amerikāņu kontrolētajā zonā atradās 55% no visiem šiem latviešiem, britu zonā 43% un franču zonā 2%. Latviešu centrālās komitejas (LCK) izveidotā kartotēka ar 111 495 Vācijas latviešu DP kartītēm liecina, ka Vācijā atradušies vismaz 62 468 latviešu vīrieši un 49 027 latviešu sievietes visdažādākajos vecumos, un arī profesijas viņiem bija visdažādākās. Vairums latviešu DP dzīvoja nometnēs kopā ar citu tautību DP. Lielākās latviešu apdzīvotās nometnes 1946. gadā bija britu un amerikāņu okupācijas zonās. Lielākās nometnes bija Lībekas, Eslingenes, Oldenburgas, Ambergas apkārtnē, Gēstahtes nometne “Saule”, Vircburgas, Augsburgas, Hānavas, Rāvensburgas, Fišbahas, Ansbahas, Eihštates, Kaseles, Altgardes, Manheimas, Visbādenes, Švarcenbekas, Štutgartes apkārtnē.

Repatriācija nebija pieņemama tām pārvietotajām personām, kuru valstis Otrā pasaules kara rezultātā bija nokļuvušas PSRS pakļautībā, arī latviešiem, lietuviešiem un igauņiem, kuru vairākums atteicās atgriezties dzimtenē, kamēr Baltijas valstis prettiesiski atrodas PSRS sastāvā. Baltieši vērsās pret piespiedu repatriāciju, uzsverot, ka viņus nevar uzskatīt par PSRS pilsoņiem, jo Baltijas valstis Otrā pasaules kara sākumā nebija PSRS sastāvā.

Lielākā daļa pasaules demokrātisko valstu turpināja atzīt Baltijas valstu pastāvēšanu de iure un neatzina PSRS tiesības uz to teritorijām. Šim viedoklim nešaubīgi piekrita arī trimdā nokļuvušie latvieši. Neliela daļa trimdinieku gadu desmitiem saglabāja savu Latvijas pasi un ar savu esamību tieši apliecināja Latvijas Republikas pastāvēšanas turpināšanos de iure. Viņi trimdas laiku uzskatīja par pārejošu stāvokli, un viņu galvenais uzdevums bija nodrošināt latvietības saglabāšanu svešumā un visiem spēkiem veicināt Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu. Latvieši rietumvalstīs gan savā starpā, gan mītnes zemēs uzturēja dzīvu Latvijas Republikas neatkarības ideju. Šī latviešu kopiena ārpus Latvijas uzskatīja sevi par trimdā esošiem. Lai palīdzētu pārvietotajām personām un bēgļiem un aizsargātu tos, 1946. gada aprīlī tika izveidota Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) specializēta aģentūra – Starptautiskā bēgļu organizācija (International Refugee Organization; IRO).