Austrālijas imigrācijas politiku noteica liels darbaspēka trūkums pēc kara un valdības nodoms dažos gadu desmitos pacelt iedzīvotāju skaitu no 8 līdz 20 miljoniem, lai atvairītu Āzijas “dzeltenās briesmas”. Visus izceļošanas izdevumus (450 dolāru) sedza IRO, bet valdība par katru pilngadīgu imigrantu maksāja 22,50 dolārus. Ar šo akciju palīdzību vervēja darbaspēku vispirms tām nozarēm, kurās smagā darba vai zemā atalgojuma dēļ trūka vietējo strādnieku. Pirms aizbraukšanas uz Austrāliju imigrantiem jau Vācijā bija jāparaksta solījums divus gadus strādāt valdības norādītā darbā un vietā, ko 1947./1948. gadā ieceļotājiem samazināja līdz pusotram gadam. Šajā laikā deva tikai nekvalificētu darbu: vīriešiem – metālu un būvmateriālu rūpniecībā, mežu cirsmās un zāģētavās, fermās un zemesceļu būvēs, bet vēlāk arī ūdensvadu un tvertņu, spēkstaciju un dzelzceļu būvdarbos, cukurniedru plantācijās un armijas noliktavās; sievietēm – par slimo kopējām, mājkalpotājām, veļas mazgātājām, fabriku strādniecēm, daļai par mašīnrakstītājām.

Vispirms tika apzināti uzņēmumi, kam trūka darbaspēka. Tas izkliedēja iebraucējus pa visu Austrāliju – no cukurniedru laukiem Kvīnslendā līdz Tasmānijas mežiem un ābolu dārziem un Sniega kalnu hidroelektrostaciju sistēmas projektam. Šādi Austrālijas valdība centās novērst ieceļotāju koncentrēšanos, jo īpaši lielpilsētās. Vislielākais darba devējs jaunajiem iebraucējiem bija Sniega kalnu hidroelektrostacijas shēmas izveidošanas un uzbūves projekts (Snowy Mountains Hydro Electric scheme). Šī projekta īstenošana ilga gandrīz 25 gadus. Lai gan lielai daļai latviešu ieceļotāju bija laba izglītība un teicama darba pieredze, Austrālijas valdība to neņēma vērā. Latvijā, Eiropā iegūtās zināšanas netika atzītas.

Jaunie imigranti veidoja ap 70% no visa kopējā darbaspēka.

Pirmie gadi jaunajās mītnes zemēs lielākajai daļai imigrantu bija ārkārtīgi grūti. Sākumā tikai nedaudziem palaimējās atrast darbu savā specialitātē, lielākajai daļai nācās strādāt smagu fizisku darbu. Pēc divu gadu nostrādāšanas izsniedza uzturēšanās atļauju uz neierobežotu laiku, kas deva tiesības pašam izraudzīties dzīves un darba vietu. Pēc līguma termiņa beigām lielākā daļa latviešu pameta sākotnējo darbavietu. Latvieši pakāpeniski tika pie turības. Latviešiem piederēja vairāki būvuzņēmumi, darbnīcas, veikali, viesnīcas un transporta biroji. Pēc nostrādātiem pieciem gadiem ieceļotāji varēja pretendēt uz Austrālijas pilsonību. Latvieši lielā skaitā emigrēja uz Austrāliju tāpēc, ka tā uzņēma ne vien vieniniekus un bezbērnu pārus, bet arī ģimenes ar bērniem, vecākiem un citiem piederīgajiem. Pirmais baltiešu transports sasniedza Austrāliju 1947. gada 28. novembrī ar 843 pārvietotajām personām, to skaitā 243 latviešiem. Austrālija kļuva par ievērojamu trimdā esošo latviešu apmešanās zemi. Saskaņā ar IRO statistiku laikā no 1947. gada 1. jūlija līdz 1951. gada 30. jūnijam IRO Austrālijā izvietoja 19 365 Latvijas pilsoņus.