Latviešu 14 biedrību, draudžu un profesionālo kopu 19 delegāti 1951. gadā 22. jūlijā Melburnā nodibināja latviešu centrālo organizāciju – Latviešu apvienību Austrālijā (LAA). LAA izveidojās un darbojās kā organizāciju apvienība, tai nebija individuālu biedru, un Austrālijas latvieši tās darbā vai vadības vēlēšanās piedalījās kā biedru organizāciju delegāti. LAA statūtos bija ierakstīti šādi mērķi: veicināt Austrālijas latviešu organizāciju sadarbību sabiedriskā, kultūras un palīdzības laukā un veicināt latviskās kultūras saglabāšanu, veidošanu un tautas ideju īstenošanu. 1972. gadā LAA pievienojās Jaunzēlandes Latviešu apvienība, tāpēc to pārdēvēja par Latviešu apvienību Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ). LAA delegātu kopsanāksmē 1955. gadā tika nodibināts Austrālijas Latviešu centrālais arhīvs (ALCA).

Kopumā latviešu trimdinieki rietumvalstīs pārvarēja bēgļu laikmeta grūtības, iedzīvojās un nostiprinājās jaunajās mītnes zemēs, kā arī nodibināja un nostiprināja savas sabiedriskās organizācijas. Tās mudināja rietumvalstu valdības turpināt neatzīt Baltijas valstu okupāciju un aneksiju par likumīgu.

Tam, ka vairums trimdas latviešu apmetās uz dzīvi demokrātiskajās Rietumu valstīs, bija svarīga nozīme. Baltiešu politiskajiem bēgļiem iesaistoties nacionālo organizāciju veidošanas procesos aktīvāk nekā citiem imigrantu grupējumiem, ātri radās daudzas spēcīgas sabiedriskās organizācijas ar nacionālpolitisku ievirzi. Tām savstarpēji grupējoties un sadarbojoties, atklājās, ka šīs organizācijas spēj nopietni ietekmēt arī jauno mītnes zemju izteikti demokrātiskās politiskās norises. Vispirms trimdinieki sāka kontaktus ar mītnes zemju parlamentu locekļiem, vēlāk – ar valdību pārstāvjiem.

Austrālijā jau 5–10 gadus pēc baltiešu bēgļu ieceļošanas bija tūkstošiem baltiešu vēlētāju, sākās aktīvs lobēšanas darbs vispirms parlamentu deputātu vidū, vēlāk arī valdībā. Praktiski visās valstīs, kurās bija kaut cik nozīmīga baltiešu diaspora, tika nodibinātas arī reģionālās organizācijas, kas apvienoja latviešu, igauņu un lietuviešu centrālo organizāciju pārstāvjus. Šāda reģionāla organizācija bija arī Austrālijas baltiešu padome (Baltic Council of Australia). Organizācija HELLP (Help Estonian, Latvian and Lithuanian People) tika nodibināta Austrālijā protesta sanāksmē Hobartā 1974. gadā, un ar laiku tā pārveidojās par baltiešu politiskās sadarbības organizāciju Tasmānijā un vairāk vai mazāk aktīvi darbojās politiskajā laukā līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai un turpināja pastāvēt vēl vairākus gadus pēc tam. ASV Kongresa 1954. gadā nodibinātās tā sauktās Kerstena komitejas darbība paplašinājās arī ārpus ASV, un tika uzklausīti liecinieki (kuri liecināja par PSRS īstenoto Baltijas valstu okupāciju) arī no citām zemēm, piemēram, Austrālijas, Kanādas un Vācijas.
Austrālijā jūlija pēdējā nedēļā regulāri rīkoja Apspiesto tautu nedēļas pasākumus, taču, tā kā Austrālijā jūlijs ir ziemas vidus, tad 1972. gadā Apspiesto tautu nedēļas rīkošana tika pārcelta uz pavasari, respektīvi, septembri, un dažādi pasākumi notika no 9. līdz 24. septembrim. Apspiesto tautu nedēļu atzīmēja ar pasākumiem lielākajās Austrālijas pilsētās. Sidnejā tradicionāli notika gājiens un vainaga nolikšana pie kritušo karavīru pieminekļa, kā arī svinīgs atklāšanas pasākums. Melburnā tika organizēts automašīnu brauciens ar plakātiem cauri pilsētai, kā arī sanāksme. Citos gados pasākuma programma bija līdzīga.
Visaktīvāk latviešu un baltiešu trimdinieku sabiedriskā darbība un nostāja izpaudās pēc tam, kad 1974. gada 3. augustā Austrālijas Leiboristu partijas līdera Edvarda Gofa Vitlema (Whitlam) vadītā valdība pārtrauca atzīt Baltijas valstu tiesisko pastāvēšanu un svītroja Latvijas goda konsulātu Melburnā no konsulārā korpusa saraksta.
Sakarā ar Vitlema valdības lēmumu trimdas organizācijas Austrālijā un citur pasaulē īstenoja divus darbības virzienus: uzmanības piesaistīšanu Baltijas valstu jautājumam, informējot Austrālijas sabiedrību un noskaņojot pret valdības lēmumu pēc iespējas lielākas masas; un vēršanos ar savām prasībām un jautājumiem pie valdības un Senāta locekļiem.

Baltiešu un daudzu austrāliešu sašutums bija saprotams. Visā pasaulē sākās spontānas demonstrācijas pret Vitlema valdības lēmumu. Lielākajās Austrālijas pilsētās tika rīkoti protesta gājieni, tostarp lāpu gājieni, demonstrācijas ar plakātiem un protesta sanāksmes. Viena no grandiozākajām protesta akcijām norisinājās 9. augustā, kad trijās lielākajās Austrālijas pilsētās – Melburnā, Sidnejā un Adelaidē – plašās ielu demonstrācijās piedalījās ap 15 000 baltiešu. 1974. gada 18. septembrī pēc baltiešu demonstrācijas federālā parlamenta priekšā Kanberā Austrālijas Senāts izteica neuzticību Austrālijas ārlietu ministram Donaldam Vilesijam (Willessee). Ministrs kritiski izteicās par baltiešu ievērojamo ietekmi Austrālijas politiskajā dzīvē sakarā ar viņu cīņu par Baltijas valstu de iure atzīšanas atjaunošanu. Pirmo reizi kādas rietumvalsts parlaments septiņas stundas debatēja par Baltijas valstu jautājumu. Debašu laikā ministram nācās taisnoties, un viņš netieši deva savu vērtējumu latviešu, lietuviešu un igauņu protestu ietekmei un labajai organizētībai: “Vai Austrālijas valdība var atļaut kādai no savām atsevišķajām nacionālajām grupām diktēt valdības politiku?” Neuzticības izteikšanai gan nebija būtiskas nozīmes, jo valdības vairākums bija Pārstāvju palātā. Vitlema valdība bija rēķinājusies ar iespējamiem trimdinieku organizāciju protestiem, bet bija tos novērtējusi daudz par zemu. Iespējams, šāda viedokļa veidošanos veicināja līdz tam salīdzinoši klusā un politiski mazaktīvā baltiešu dzīve Austrālijā.
Austrālijas masu mediji veltīja protestiem lielu uzmanību. Trimdinieki iesniedza protesta petīcijas Senātam un parlamentam, vispār – politiķiem, izsakot neapmierinātību ar valdības lēmumu un pieprasot to atsaukt. Īpašu nozīmi ieguva sadarbība ar opozīciju. Kļuva skaidrs, ka panākt lēmuma atcelšanu iespējams vienīgi līdz ar opozīcijas nākšanu pie varas. Baltiešiem ar saviem protestiem izdevās noskaņot plašas masas gan Austrālijā, gan ārpus tās pret de iure atzīšanas lēmumu. Daudzu iekšpolitisku krīžu rezultātā Austrālijas ģenerālgubernators 1975. gada 11. novembrī atlaida Vitlema valdību. Jaunas parlamenta vēlēšanas notika 1975. gada 13. decembrī. Opozīcijas partijas savā vēlēšanu programmā iekļāva arī solījumu atsaukt Baltijas valstu inkorporācijas atcelšanas lēmumu. 13. decembra vēlēšanās liberāļu un nacionālās lauku partijas koalīcija Malkolma Frēzera (Fraser) vadībā ieguva vēl nebijušu vairākumu parlamenta abās palātās.

1975. gada 17. decembrī Austrālijas vēstniekam Maskavā tika nosūtīta telegramma, kas aizliedza oficiālus Baltijas valstu apmeklējumus un aprakstīja, kā paredzēts veikt Baltijas valstu inkorporācijas atzinuma atsaukšanu. 19. decembrī Latvijas goda konsulam Melburnā Robertam Galbraitam Makomasam (McComas) tika atjaunotas konsula tiesības un viņa vārds no jauna tika uzņemts Melburnas konsulārā korpusa sarakstā, par ko konsuls tika attiecīgi informēts. Austrālijas jaunais ārlietu ministrs Endrū Šārps Pīkoks (Peacock) paziņoja, ka ar šiem diviem soļiem Baltijas valstu inkorporācijas de iure atzīšana uzskatāma par atsauktu. Jaunā valdība atsāka Latvijas, Igaunijas un Lietuvas de iure atzīšanu. Baltiešiem bija izdevies izcīnīt unikālu panākumu – de iure atzīšanas atsaukšana, kuru nav izraisījušas pastāvošās status quo izmaiņas, ir unikāls gadījums starptautisko tiesību praksē, un tam nav tiešu līdzinieku. Liela nozīme bija agrāk vēl nepiedzīvotai baltiešu politiskajai aktivitātei visas Austrālijas mērogā. Šis bija gadījums, kad trimdinieku aktivitātes ievērojami palīdzēja Latvijas Republikas tiesiskajam statusam un tās ārlietu dienestam. Izcīnītā uzvara bija arī milzīgs morāls gandarījums visai baltiešu trimdai. Protestu aktivitāte pierādīja, ka baltiešu diasporai Baltijas valstu jautājums joprojām ir pietiekami svarīgs un ka trimdinieki vēl aizvien nav atmetuši cerības atgūt savu valstu neatkarību un ir gatavi politiski ļoti aktīvi aizstāvēt neatkarīgu Baltijas valstu ideju. 1976. gadā Austrālijā bija ap 60 000 cilvēku liela baltiešu kopiena, kuru turklāt atbalstīja citas imigrantu grupas no Centrāleiropas un Dienvideiropas.